trall-lall-lāā, aukstu pienu ar meža zemenēm
šūpot kājas, sēžot uz palodzes
saspraust puķes matos
vaniļas smaržas

pēc 15 dienām, 2 stundām un 25 minūtēm mana mīlestība būs te, te, te, man blakus, kā lai nepriecājas? drīkst es šodien būšu kaitinoši salds cukurūdens?

kas noticis, draudziņ?

2012 | maijs | Valmiera

Kāpēc mēs esam tik bēdīgi? Iedomājies, kursā ~25 cilvēki un 3/4 savus emocijvideo (uzdevums TV žurnālistikā) taisīja par skumjām, aiziešanu, aizbraukšanu, šķiršanos, vientulību u.t.t. Vajadzētu būt tā, ka enerģija no mums līst laukā, ka skraidam, saulrietam fonā esot, pa pļavām un dziedam ar putniem. Tā vietā mēs piedzeramies, kāpjam pāri saviem principiem tā rezultātā, raudam (neļaujam to citiem redzēt) un vienkārši alkstam cilvēciskas līdzāsbūšanas, pieskārienus, apskāvienus. Mums ir viegli pateikt kaut kādā sūda skype vai facebook, ka pietrūkst, ka ilgojas, ka grib, bet nevaram to pateikt sejā, acīs skatoties. Mēs esam nobijušies un skumji robotiņi. Ja vajag, uzliksim smaidu un uzcepsim kārtējo akadēmisko ķeksīti.Pēc tam paraudāsim, ka neesam dabūjuši 10 vai 9, kaut vai cepāmies tā darba dēļ n-tās nedēļas. Bet nekas, dzīvosim tālāk, skumjas tā arī nekad īsti neizbļaujot, neizdauzot tos porcelāna šķīvjus pret betona sienu. Mēs mākam nomierināties, ātri, piecās ieelpas-izelpas sesijās, bet mēs nemākam piedot. Un mēs esam tik sasodīti noguruši no savas sasodītās grūtssirdības. Mēs vairs nemākam būt bezbēdīgi, draiski. "Praktizēt vieglumu" - princips, ko sev atgādinām, nevis dzīvojam. Mūsu paaudze tik ātri noveco. Noguruši un bēdīgi jauni cilvēki.

Rakstu filosofijā eseju. Beidzot. Tur būs arī par eskimosiem, vilkiem, indiāņiem, sapņiem un to, ka "varbūt vilks tāpēc savā barā ir tik laimīgs, jo tam nav jāpavada ilgas diskusijas par to, kas ir „laime"". Man vienkārši apnika akadēmiskais, tāpēc mana eseja būs eseja-stāsts-pārdomas, nevis tizls literatūras pārskats (wtf, kurš liek "esejā" anketu rezultātus? Ēm, manas kursabiedrenes...).

Kas notiek?

2012 | 19.maijs | Valmiera | noreibstam līdz kaulam, līdz saknei

Sit mani kaut nost, bet es tomēr esmu bezgalīgi aizspriedumaina, stereotipiska un vienkārši konservatīva. Es nevaru no tā tik vaļā, ticiet, es mēģinu, es var būt pasaulē tolerantākais un liberālākais cilvēks, bet tomēr tas nav tā pa īstam, jo es taču pati apzinos, ka mēģinu sev to iestāstīt. Es sevi laužu, lai pārkāptu sevi pāri, lai neizklausītos pēc rasistes, homofobistes vai vienkārši vājprātīgās. Es gribu mācēt brīvi (bez sirdsapziņas ieknosīšanās) par to -citādo, savādo-  runāt, domāt. Vai tāpēc es esmu sliktāks cilvēks? Esmu dzirdējusi, ka vajagot iepazīt labāk to, nu, no kā ir bailes, pret ko rodas šie stereotipi, aizspriedumi. Es jau. Bet man no tā nav ne silts, ne auksts. Tu vari būt pasaulē jaukākais cilvēks, bet tas jau nenozīmēs, ka es arī esmu.

Kas notiek? Kopš kura laika latvietes ar ārzemniekiem (tici, šeit es iedomājos par savu situāciju ar Nīderlandi)? Kur paliek Jānis un viņa sieva Līga ar bērniem Pēteri, Kārli un Annu? Kāpēc ir visādas Patrīcijas ar Deividiem? Kāpēc ir kaut kādas Lienes Bērziņas-McDonaldas? Kāpēc, kāpēc, kāpēc?? Es ļoti nogurstu no šitāda veida globalizācijas. Skatos facebook`ā (jo no draugiem.lv izdzēsos apmēram pirms kādiem 5-6 mēnešiem) uz bijušo darba kolēģi no Skotijas laikiem un viņas cafe-latte krāsas mazuli, es kaut ko nesaprotu, es kaut ko nevaru līdz galam pieņemt tajā visā. Un tagad viņai ir kaut kāds maktengarš un latviešu mēlei neizrunājams afrikāņu uzvārds. Mī un žē. Un, ja es to šeit nerakstītu, tad varbūt cilvēki neuzzinātu, ka man tā ir. Ka es esmu Hitlers. Man ir kauns.

Es apbrīnoju tos, kuri ir brīvi no aizspriedumiem, no bailēm pret nezināmo. Kuri var tā vienkārši pieiet klāt un parunāt. Es nevaru. Esmu nervozs kamols.

- gribu dzirdēt to, ka pasaka, ka tur nekā nekad nebūs. un tad es varu beidzot to visu aizlaist.
- domā tas tā notiek, ja? nekad neaizmirst, nekad. pierod. pie konkrētiem sirds agregātstāvokļiem.